Galerija "Laipa"

Inese Lieckalniņa

Mani vienmēr ir interesējis cilvēks.

Jau bērnībā mani bieži pārsteidza pieaugušo vārdu neatbilstība viņu rīcībai. Taču intuitīvi es jutu, ka cilvēks tā īsti neatklājas nedz teiktajos vārdos, nedz rīcībā, ka cilvēks ir kaut kas personīgāks, dziļāks, noslēpumaināks. Tāpēc, mācoties zīmēt un gleznot, man radās vēlme attēlot cilvēku, bet jutu, ka tas nebūs ne portrets, ne figūra, kaut gan arī tāds attēlojums var pastāstīt par cilvēku ļoti daudz būtiska.

Pagāja ilgs laiks, krājās pieredze – mani vērojumi, izpratne par cilvēku psiholoģiju. Ļoti liela nozīme manā dzīvē ir bijusi grāmatām: gan daiļliteratūrai, kas ļauj sevī izdzīvot daudzas dzīves, gan arī izziņas literatūrai. Interesanti, ka vajadzīgās grāmatas mani atrod vajadzīgajā brīdī, un bieži vien veikala plauktos es tās atrodu pašas pēdējās. Tas ir brīnums!

Iespējas pētīt ir bezgalīgas, jo mēs esam tik dažādi un vienlaikus tik līdzīgi. Un, protams, ne jau kleita vai garās bikses dara mūs atšķirīgus. Samainīsimies ar apģērbu, bet vai tad tāpēc kaut kas mainīsies mūsos?

Mana pārliecība: cilvēks ir viņa jūtas. Jeb  – emocijas ir ķermeņa atbilde prātam.

Lai mākslas darbs radītu pārdzīvojumu un izraisītu katarsi, māksliniekam jābūt patiesam; mākslas darbā ir jāieliek vairāk par prātu, tajā jābūt arī poēzijai. Kaila forma bez satura ir vienkārši garlaicīga, kaut gan – katram māksliniekam jau ir sava patiesība un savi meklējumi.

Cilvēks stāv aiz tā, ko viņš dara, aiz sava darba, jo profesija ir tikai piedeva personībai, tāda kā mērcīte. Pats galvenais ir neapstāties – mācīties, pilnveidoties.  Ja to nedarām, tad ar katru brīdi ejam soli atpakaļ un gluži kā fantāzijas filmā varam nokļūt gadsimtā, kas sen jau pieder pagātnei.

Man patīk akmeņi un patīk tiem pieskarties. Tāpēc esmu izvēlējusies litogrāfiju (grieķu val. lithos ‘akmens’; graphō ‘rakstu’) savu darbu radīšanai.

Ejot pa lauku ceļiem vai jūras krastu, acis vienmēr meklē skaistus un neparastus akmeņus. Ja varu – kādu no tiem pārnesu mājās. Arī akmens virsmas struktūra un līniju ritmi ir daudzveidīgi un rosinoši.

Uz kādas klints reiz noskatīju zīmējumu, kurā bija gan tēli, gan sižets un kuru vēlāk radoši īstenoju litogrāfijā.

Cilvēki man ir jautājuši, cik ilgā laikā rodas litogrāfija. Es nevaru saskaitīt stundas, dienas vai nedēļas, kas nepieciešamas viena darba radīšanai. No domas vai atklāsmes, kas tiek pierakstīta vai uzskicēta, paiet laiks, līdz atrodas forma un pienāk brīdis, kad esmu vienotā sajūtā ar savu gribu. Tad arī sākas domas materializācija, un šis process allaž ir garāks, nekā sākumā šķita.

Mana mākslas darba rašanās ir kaut kas līdzīgs puķes augšanai. Vējš no nezināmas vietas atnes sēkliņu, kurai labpatīk apmesties manā dārzā. Sēkliņa tur briest, dzen asniņu, aug, pēc laika sāk veidoties pumpurs, un beidzot uzplaukst zieds. Tā arī ir radošā procesa kulminācija: dvēsele atveras, laiks pazūd, un darbs top.

Mani darbi ir stāsti par manu dvēseli, jūtām, ilgām, pārdzīvojumiem, par pasaules redzējumu un mūsu savstarpējo mijiedarbību – ne tikai personīgajā dzīvē, bet arī sabiedrībā. Tie ir stāsti par mani un citiem.

Kā atzinuši senie ēģiptieši:

“Lai spētu saprast dvēseli, jāieklausās sirdī.”

Inese Lieckalniņa